Kā ir,kad tev nav draugu?Tu zini,kā tas ir?Tu zini,kas tās ir par sajūtām?
Tādus jautājumus strīda karstumā man uzdod mana draudzene.
Bet viņai taču esmu es..Vaitad viņai nepietiek??
Jā,es zinu,kā tas ir,atbildu.
Tad kāpēc tu mani izmanto?
Es tevi neizmantoju.Tu to labi zini.
Jā,kā tad!Kurš vakar staigāja ar *******?
NU bet viņa mani pasauca!
Es tevi saucu,bet tu negāji!
Es gribu,lai tu staigā tikai ar mani...
Pēdējā atbilde ir pārdomu vērta.Vai tad cilvēks kādam var piedeŗēt? Vai es esmu viņas īpašums??
Mana draudzene ir ļoti sarežģīts cilvēks,tāpēc man ar viņu diezko nesaskan.Viņa grib staigāt tikai divatā.Bet tas taču nav interesanti,vajag jautru kompāniju.Viņa ir vienpate.Jā,un viņa tāda būs.Ja nemācēs laboties,ja to negribēs.Tā nu esmu pazaudējusi viņu.Draugu protams man ir daudz,bet vienalga viena cilvēka zaudējums ir sāpīgs.Vēl jo vairāk sāp,ja esi viņam pieķēries.Es biju viņai pieķērusies,neņemot vērā viņas untumus un trūkumus.Izņemot dienas,kad viņa man riktīgi izbesīja.Es nezinu ko darīt,kā saglābt draudzību.Principā viņa ir vainīga,viņai jālūdz piedošana,bet arī varbūt man vajadzēja rīkoties savādāk,lai nesāpināt viņu.Bet arī es gribu draudzēties un iet ārā ar visiem.
Kad nav draugu,nav dzīves.Tad dzīvei nav jēgas.Tā sajūta ir man pazīstama.To nevar izteikt vārdos.To var tikai izjust.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru